Brīnišķīgā satura portāls dgramata.lv

Ilzes Jansones recenzija Daudzdabis pianīns (Punctum)

Ievas Melgalves recenzija Caur puķu lodziņu uz pelēko briesmoni (Satori)

Bārbalas Simsones recenzija Spēle pēc noteikumiem (Kultūras Diena)

 Rāmis un termometrs

Bērnudārza “Puķu lodziņš” pavārs Staņislavs saber bļodā biezpienu, ar karoti izspaid sablietējušos gabalus un iet pēc krējuma. Tikko viņš pieskaras ledusskapja durvīm, virtuvē ielido medmāsa Aija.
 — Stasi! Pēdē nāk!
 — Bāc… darīt viņiem nav ko? — Pavārs saviebjas, tad ieņem miera stāju un kā salutēdams piešauj pirkstus pie deniņiem. — Esmu gatavs, vienmēr gatavs.
 — Kur mušu siets? — Aija ar šausmām skatās uz atvērto logu. — Bija taču pielikts. Kas, tu noņēmi?
 — Pats noņēmās. Caurvējš kā aizcirta logu, tā skava pušu un šis, bladāc, zemē. Vakar. Gribēju Jurim pateikt, lai pietaisa kārtīgāk, bet aizmirsās. — Staņislavs pārliecas pār palodzi. — Re, kur lejā guļ.
 — Nē, nu ārprāts! — Medmāsa izbāž galvu pa logu un skatās zemē. — Ko lai dara? Es pagaidām ievedu pie sevis, bet tūlīt viņa gribēs nākt šurp. Jauna diezgan, tās parasti ir baigi principiālās.
 — Zinu, ir bijuši gadījumi… Tu skrien, gulies priekšā ceļam, bet aizkavē. Es kaut ko izdomāšu.
 Aijas zili baltais uzsvārcis nošvirkst gar stenderi un pazūd no pavāra valstības.
 — Aijiņ, Aijiņ! — Staša sauciens liek medmāsai apstāties. — Dabū kaut kā Elitu šurp. Bet vienu.
 — Mēģināšu, — Aija attrauc un metas tālāk.
 Kas tik saimniecības daļas vadītājas Elitas trīsdesmit trijos darba gados nav piedzīvots, tālab zemē kritis mušu siets Pārtikas dienesta pārbaudes laikā nav augstākās grūtības pakāpes pārbaudījums. Jau pēc četrām minūtēm teju divus metrus platajam koka rāmim piestiprinātais kukaiņu tīkls no ārpuses atkal ir ielikts loga ailē — stāvēdama uz krēsla, to tur mūzikas skolotāja Sandra.
 — Aizliecies aiz sienas, lai tevi no iekšas neredz, — dažus metrus atkāpusies, regulē Elita.
 Krēslam bīstami šūpojoties, Sandra cenšas izpildīt norādījumus.
 — Vēl drusku ievelc krūtis.
 — Jā, bet tā es nevaru noturēt. — Mūzikas skolotāja ir ieņēmusi vienu no neērtākajām pozām savā mūžā. Mugura atgāzta, kājas ieliektas, bet rokas izstieptas, cik vien taisni var. Sieta rāmis draudīgi sasveras.
 — Turi taču! — Elita piesteidzas palīgā un, pastiepusies uz pirkstgaliem, spiež rāmi vietā. — Viņi jau ir tur?
 — Pagaidi… — Sandra uzmanīgi virza galvu pie loga. — Nē, vēl nav. Elita, es nevaru viena, te vajag vēl kādu.
 — Jā, redzu.
 Ko nu? Zobratiņi saimniecības vadītājas galvā griežas milzīgā ātrumā. Juris! Tas, kurš tik tizli pielika, tas lai arī tur. Kaut tik nebūtu jau aizlaidies mājās. No virtuves loga cauri akāciju krūmam nevar labi saredzēt, bet šķiet, darbnīcšķūņa durvis ir pavērtas.
 — Pacieties vēl drusku, es aizskriešu pēc Jura. Ja ienāk pārbaude, noliecies. — Elita aizjož cerībā noķert otru bērnudārza vīrieti — sētnieku, dārznieku un amatnieku vienā personā.
 Juris ir. Juris stāv pretī Sandrai uz koka kastes, kuru, Elitas dzīts, ātrumā paķēris no dārza mājas.
 — Turi, Juri! — nokomandē Elita un aiziet.
 — Es tak biju pielicis kā nākas, — pukodamies meistars aplūko salauztos stiprinājumu puļķīšus. — Nu, ja šitā, būs riktīgas skrūves jāmauc iekšā. Kas, Stasis izgāza?
 — Es nezinu. Lūdzu, klusāk, kontrole izdzirdēs, — Sandra nočukst un atceras, ka drīz viņai “Skudriņu” grupā jāsāk nodarbība.
 — Viņi tur ilgi baudīs?
 — Kuš! Es ne-zi-nu.
 — Ko lūdzu? — neatraujot acis no nažu un produktu griežamo dēlīšu marķējumiem, jautā Pārtikas dienesta Pārtikas uzraudzības departamenta Pārtikas izplatīšanas uzraudzības daļas inspektore Liepiņa.
 — Es neko neteicu. Tur dārznieks ārā runājas.
 Staņislavu kaitina Pēdē vizīte, pat ja tā neko ļaunu nesola. It kā jau sen vajadzēja pie tā pierast, bet nē, nesanāk. Jebkura kontrole šķiet kā neuzticības izrādīšana. Gaidot neprognozējamus pārmetumus, pavārs ar lupatu nervozi pieskaras te galda stūrim, te plītij, te kastroļa sāniem. Vienīgais, kas Stasim patīk un dod cerības par mēreni maigu attieksmi, ir inspektores Liepiņas skumjās acis. Ja viņas skatiens neatspoguļo vien sistēmisku grūtsirdību vai profesionālo izdegšanu, tad, iespējams, tā ir cilvēcības pazīme. Ja cilvēks nav baigais egoists, skumjas viņu var darīt līdzjūtīgāku… Kamēr Stasis prāto, medmāsa Aija domās pārcilā dokumentus, kas tūlīt būs jāuzrāda, un uzmanīgi vēro nelūgtās viešņas darbību, ik pa brīdim pametot bažīgu skatu mušu sieta virzienā.
 — Dārznieks? — Inspektore noliek zivju dēli un pagriežas. — Jūs varbūt kaut ko audzējat?
 — Un kā vēl, — Staņislava balsī skan lepnums. Viņš pieiet pie loga, lai arī ārā visi dzird. — Kaut pilsētas zemīte ir gaužām liesa, ar mūsu dārznieka čaklajām rokām raža katru gadu kļūst arvien lielāka. Galdi lūst no pārpilnības, drīz būs jābrauc uz tirgu pārdot, jo pašiem vairs nebūs, kur likt.
 — Interesanti. — Liepiņa uzlūko medmāsu. — Tas jums kaut kur dokumentos parādās?
 — Nē, jūs neklausiet viņu, — vainīgi smaidot, Aija steidzas labot, ko var. — Viņš jokojas. Mums tikai puķes aug, ne jau ēdamas lietas. Tu beidz, Stasi, mulsināt cilvēku.
 — Kā, tik tiešām? Tad nu gan esmu ļoti vīlies, jo cerēju, ka Juris drīz man nesīs pirmos gurķus, tomātus un baklažānus.
 — Nu, Staņislav!
 — Redzu, jums ir jautrs noskaņojums, taču jūsu izteikumi liek domāt, ka uzturā, iespējams, tiek lietoti nesertificēti produkti.
 Darbs Pārtikas izplatīšanas uzraudzības sektorā Liepiņai ir daudzkārt pierādījis — katrā jokā slēpjas daļa patiesības, un jo vairāk dzen jokus, jo vairāk jāuzmanās. Pārbaudes laikā galvenais ir visu sacīto uztvert bezkaislīgi, ar atturīgu vēsumu. Jāizturas cik vien var mierīgi, pat ja vēderā ir iemeties drudzis un kājas trīc. Parasti ir sastopamas trīs pārkāpēju kategorijas: nobijušies raudulīgie, bezkaunīgi rupjie un jaukie asprāši. Visbiežāk gadās bailīgie, bet šoreiz, šķiet, būs trāpījušies pēdējie, kas ir visbīstamākie, jo ar saviem draudzīgajiem smaidiem, kafiju un šokolādes konfektēm gluži nemanot sapin atbildīgas amatpersonas maigos valgos un pataisa gluži vai par sabiedrotajiem.
 — Mums nav neviena neserficēta… nesertificēta produkta. Viss tiek ievērots, visiem produktiem visi papīri ir kārtībā. Te, lūdzu! — Medmāsa sniedz Liepiņai dokumentu mapi.
 Aijas dusmām uz Staņislavu pievienojas sīks aizkaitinājums pret inspektori. Vai tad viņa nesaprot, ka pavārs tikai amizējas? Es jau tā cenšos, lai viss ir pēc tiem fantastiskajiem, nez kādā kosmosā tapušajiem noteikumiem, bet… Pēkšņi medmāsas acu priekšā nostājas torte. Milzīga, pašcepta torte ar biešu sulā krāsota krēma rozēm no lauku sviesta, ar sešpadsmit piemājas kūtiņā dētām, nesertificētām olām aizdarītu biskvītu, kādu nu jau divus gadus dvīņu Anniņas un Emīla dzimšanas dienā uz dārziņu nes viņu vecmāmiņa. Kūku kūka no Kūku pagasta, tik liela un neapēdama, ka arī līdz Aijas kabinetam aizceļoja gabaliņš. Un citi neinspicētās virtuvēs gatavoti našķi no citām mammām un omammām. Un vecāku dāvātie augļi un ogas no neizkontrolētiem dārziem, varbūt pat mežiem. Ja Pārtikas dienests vai Veselības inspekcija mūs pieķertu… Ārprāts!