Brīnišķīgā satura portāls dgramata.lv

OSVALDS ZEBRIS
Viss būs

Šis pārspriedums ir sadalījies divos gabalos. Pirmais, krietni strupākais gabalēns, veltīts tam, kāpēc rakstu, kā pievērsos rakstīšanai, kur rodas idejas un tamlīdzīgiem jautājumiem. Otra, daudz prāvākā un laikam jau vērtīgākā šī sacerējuma daļa, ir veltījums visiem, kuri domā, ka vajadzētu pamēģināt, ir jau pamēģinājuši; ir pamēģinājuši, atmetuši ar roku un domā, ka vajadzētu pamēģināt vēlreiz, kā arī tiem, kuri par pamēģināšanu domājuši nav, bet tagad, lasot šo rakstu krājumu, sāk domāt, ka varētu mēģināt. Jums visiem, mīļie draugi, esmu sabrūvējis likumu krājumu, kas var noderēt katram vārda daiļiniekam un katrai daiļiniecei.
 Tātad, par manu rakstīšanu. Literatūru praktizēju neregulāri un disharmoniski, kardiovalodā runājot, — ar pārsitieniem. Mans maizes darbs ir saistīts ar korporatīvu tekstu rakstīšanu (teksti interneta vietnēm, gada pārskati, preses relīzes, u. tml.) un žurnālistiku, tāpēc stāstiem un romāniem paliek dažas stundas nedēļā. Četras piecas dienas nadzīgi pelnu, lai vienu dienu varētu jārēties ar kopumā diezgan nepateicīgo būtni, vārdā Literatūra. Lūgums šo neuztvert kā sūkstīšanos, rūgumu, zūdīšanos vai žēlošanos, jo nudien esmu laimīgs, ka ar rakstīšanu (jebkādā formā un veidā) varu nopelnīt. Jo rakstīt patīk. Vairāk, nekā patīk vien. Tāpēc jau arī to daru.
 Galvenie kavēkļi, kas liedz rakstīt intensīvāk un labāk, nav vis daudzie maizītes darbi, bet pāris pavisam cita veida sprungulēnu, kā arī viens lielāka auguma šķērslis. Pirmie divi ir ideju kūtrums un neskaidrība par darba formu, bet trešais un trakākais — neziņa par to, kam tas (stāsts vai romāns, ar dzeju vēl neesmu cīkstējies) būs vajadzīgs. Ja pirmie divi traucēkļi laika gaitā kļūst tādi kā zemāki, plakanāki, jo viss tekstos notiekošais aizvien biežāk “atnāk” rakstīšanas gaitā, tad pēdējais aug augumā jo gadus, jo brangāk. Vairs arī nevaru atbildēt uz jautājumu: vai rakstot domāju par lasītāju? Vai būtu jādomā? Ja rakstot “Brīvību tīklos”, “Koka nama ļaudis”, “Gaiļu kalna ēnā” un “Māru” man bija skaidrs, ka par lasītāju domāt nevajag, ka tas kaitīgi, tagad esmu par to sācis šaubīties. Ne velti nesen (2021. gadā) iznāca manu sacerējumu krājums, kurš tā arī saucas — “Šaubas”. Tās (šaubas) tad nu ir tapušas par manu uzticamo sabiedroto un bieži vien — vienīgo atspēriena punktu pirms ķeršanās “pie lietas” (vai neķeršanās, ja izskatās, ka “lietai” labāk atmest ar roku).
 Kaut ko sacerēt esmu mēģinājis jau skolā, taču rakstīt ar pārgalvīgu domu, ka aprakstītās lapeles nav jāslēpj, bet tieši pretēji — jārāda —, sāku ap 2007. gadu. Varbūt pareizi, varbūt ačgārni, tomēr (rādīšanas akts) ir noticis un atpakaļ nav vēršams. Vislielāko pateicību tam, ka uzdrošinājos turpināt, saku kādreizējai žurnāla “Karogs” redaktorei Ievai Kolmanei, kuru sastapu Literārajā akadēmijā un kura izrādīja interesi par maniem stāstiem, publicēja tos “Karogā”. Emocionālo saviļņojumu pēc šīs publikācijas var salīdzināt ar visu vēlāk publicēto grāmatu izdošanas brīžiem un prezentācijām kopā ņemtiem (labi, pārspīlēju). Tai pašā akadēmijā manu biklo un pārlieku bijīgo attieksmi pret literatūru atsperīgi sabikstīja, saurķēja enerģiskā rakstniece Laima Kota.
 Vēlāk, kad iznāca pirmās grāmatas, liela nozīme bija nominācijām un apbalvojumiem. Par nelaimi, man tas gāja pie sirds. Iekritu un ieķēpājos. Uz brīdi pat noticēju, ka balvām ir saikne ar kādām manu tekstu kvalitātēm. Ak, vai. Attapos tikai krietni vēlāk un apjēdzu, ka šajā ceļā vienkārši bija noklikšķējušas laimīgas sagadīšanās, proti, dažiem balvu žūrijas locekļiem manas grāmatas izskatījās cik necik vērtīgas. Klikš. Būtu bijusi cita žūrija, nekādu nomināciju nebūtu. Klikš. Vēlāk, kad laimīgu sagadīšanos periods beidzās, bija atkal jāpaiet kādam laikam, lai pierastu pie tā, ka šī klikšķu veiksme nav nekāda mūžīgā saulīte. Kaut kāda vientulīga laterna nomales ceļmalā drīzāk, — tu nevari zem tās kluknēt un mīņāties mūžīgi, ir jāiet tālāk, tumsiņā. Un labi vien, ka tā. Klikš.
 Protams, nekas no manas sacerēšanas nebūtu ienācies, ja nenotiktu vēl divi laimīgi klikšķi — satikšanās ar maniem izdevējiem “Jāņa Rozes apgādu” (pirmā grāmata) un “Dienas Grāmatu” (nākamās piecas). Parasti saka, ka tikt pie pirmās grāmatas autoram esot īstas elles mokas. Man jau atkal laikam paveicās, — nekādas elles nebija. Tiesa, izdevējai Dacei Sparānei-Freimanei mani pirmie teksti šķita pārāk zaļi grāmatai, taču, kā jau visi jaunie sacerētāji, arī es biju zvērīgi apmāts ar domu, ka “tas ir jāizdod”. Obligāti un neatliekami. “Jānī Rozē” tolaik strādāja redaktore Olita Rause, kurai mani stāsti iepatikās. Vēlāk, ar savu pirmo romānu “Koka nama ļaudis”, tiku uzņemts “Dienas Grāmatas” autoru vidū un esmu no sirds pateicīgs Dacei par viņas trāpīgo un precīzo darbu pie maniem tekstiem (kopā ar redaktoriem, protams) pirms to iznākšanas grāmatu izskatā.
 Kur rodas idejas tekstiem? Ja pieejam jautājumam ģeogrāfiski, visvairāk ideju ir radies Latvijas Nacionālajā bibliotēkā, jo tur esmu sarakstījis vairāk nekā pusi no saviem literārajiem un arī mazāk literārajiem tekstiem. Labi ķeras, braucot mašīnā. Arī manā mīļajā Klapkalnciemā, kurp laižos prom nedēļas nogalēs un vasarās. Tur rakstās viegli. Jā, idejas laikam rodas tad, ja esmu gatavs tās sakampt. Ja kāds jautājums, novērojums ir mani aizķeksējis un es turpinu par to štukot, var gadīties, ka kaut kas aizmetas, aizšķiļas un uzreiz uz vietas nenosmok. Agrāk — gandrīz vienmēr, jau ar pirmo mēģinājumu, diezgan viegli uzsprikstīja kaut kāds gatavs teikums. Pēdējā laikā ir daudz vanckaru un tikai retu reizi no štukošanas iznāk kādi jēdzīgi vārdi, rindkopa, kas kādreiz kaut kur varbūt noderēs. Man nepatīk pabeigt grāmatu (ne rakstot savējo, ne lasot cita autora darbu), nekādu nastas nomešanas baudījumu neizjūtu, drīzāk pretēji — zinu, ka pēc tam kādu laiku dzīvošu kā no ķēdes norāvies un noklīdis. Prātam nebūs, kur aizmesties.
 Atbildot uz jautājumiem: “Vai man ir īpaši padomi, ar kuriem vēlos dalīties ar citiem autoriem/topošajiem autoriem?” un “Ko es varu teikt par savu līdzšinējo pieredzi rakstniecībā? Vai man ir kādi īpaši secinājumi?”, uz visiem trim atbildu apstiprinoši. Jā, man ir! Jā, es gribu dalīties ar citiem un topošajiem autoriem. Domājot gan par savu līdzšinējo pieredzi rakstniecībā, gan par secinājumiem un padomiem, esmu nonācis pie universāliem (un, protams, vienreizīgi unikāliem) literatūrlikumiem, kuri būs noderīgi ikvienam jaunam, kā arī dzīvi jau baudījušam rakstniekam (rakstniecei). Šie, protams, nav vienīgie likumi, dažus esmu paturējis noslēpumā, jo negribas vairot konkurenci jau tā piesātinātajā literatūras telpā.
 Un tātad, kā šādā brīdī izsauktos brašie Monty Python varoņi: “Tagad kaut kas pavisam cits!” Otrā un galvenā teksta daļa, kurā, par laimi, vairs būs tikai viens vārdiņš “es” un arī tas pats nebūs par mani.