Brīnišķīgā satura portāls dgramata.lv

1941. gada 10. septembris

SKAISTUMS, SMALKĀS MANIERES, augstprātība un klosterim līdzīgajā meiteņu institūtā iegūtās svešvalodas bija viss, ko revolūcijas izputinātie senči spēja atstāt viņai mantojumā. Vēl gan bija stāsti, kas Aleksandrai būtu ticis, ja divi komisāri žīdi ar veselu sarkano bandītu varzu neielauztos bankā un revolūcijas vārdā nepievāktu gan bankas naudu, gan visu, kas glabājās individuālajos seifos.
 — Tavs vectēvs pie turības bija ticis saviem spēkiem ar grūtu darbu, tāpēc naudas lietās bija ļoti uzmanīgs. Kad Japāņu kara laikā nauda sāka zaudēt vērtību un par vienu zelta rubli jau deva sešus papīra rubļus, viņš visus savus brīvos kapitālus sāka pārvērst dārglietās un briljantos.
 Viņš man, skuķim, reiz tos parādīja. Mazi, mirdzoši akmentiņi. Uz mani tie neatstāja nekādu iespaidu. Rokassprādzes un gredzeni — jā, tie bija lieliski, smalki izstrādājumi, es pat cerēju, ka viņš man kādu uzdāvinās.
 Pats vērtīgākais bija kabošons, kā vectēvs viņu sauca. Liels, gluds, ābolzaļš akmens ar garu zelta adatu vidū, vectēvs vēl stāstīja, kurš Burgundijas hercogs to nēsājis, piespraustu pie platmales, bet es viņa vārdu vairs nevaru atminēties.
 To zaļo es atceros, bet man gan tas nelikās vērtīgs, izskatījās pēc stikla pikas.
 Zini, ko vectēvs sacīja? Ar to pietiktu Aleksandras pūram, pat tad, ja viņu bildinātu Rokfellers.— Māte apklusa, lai izturētu pauzi un sakārtotu domas. Tā notika katru reizi, kad bija iemesls stāstu par zaļo dārgakmeni kabošona slīpējumā atkārtot. — Tik milzīgu bagātību dzīvoklī, protams, glabāt bija bīstami, tāpēc vectēvs bankā nomāja seifu. Kad cars atteicas no troņa un sākās revolūcijas jukas, viņš dārglietas no bankas izņēma un kaut kur ārpus pilsētas apraka, bet nervozēja, naktīs negulēja, nespēja samierināties, ka tā vieta viņam nav pastāvīgi zem acīm, tāpēc drīz briljantus atveda atpakaļ un atkal nolika bankā. Varu bija pārņēmusi Kerenska Pagaidu valdība, un šķita, ka Krievijā atkal valdīs kārtība un boļševiku mītiņošana pamazām pierims. Viņu nelietīgā ielaušanās Ziemas pilī visiem bija pārsteigums. Pie mums uzradās divi zaldāti ar stiķiem. “Vai tāds un tāds Pirmās ģildes tirgotājs?”
 “Jā, tāds un tāds, bet tirgotājs gan vairs neesmu.”
 “Jums jānāk līdzi uz banku, komisārs jums grib uzdot dažus jautājumus.”
 “Lūdzu, man, vecam vīram, nav nekā slēpjama!” Tā viņu aizveda, es vēl nopriecājos, ka tu esi prom institūtā un tev tas nav jāredz, ka tu esi drošībā, — pirmajos gados boļševiki baznīcas un klosterus baidījās izlaupīt, pareizticība ļaudīs vēl bija stipra. Kad es sāku vectēvu meklēt, man pateica, ka viņš nomiris cietumā no tīfa un apglabāts kopkapā, kas dezinfekcijas nolūkos pārbērts ar nedzēstiem kaļķiem, lai sērga neizplatītos tālāk.
 Mātei bija labs ducis atmiņu stāstu par Karpoviču ģimenes priekiem un likstām. Gan par cara Aleksandra I skaisto sievu Elizabeti, kurai kņaziene Nariškina atsūtījusi sejas krēmu, pēc kura lietošanas uz vaigiem palikuši riebīgi sarkani pleķi, ko ārsti nav spējuši likvidēt. Gan par Katrīnas II ballēm, pirms kurām naktis augsto, sarežģīto frizūru dēļ dāmas pavadījušas, sēžot krēslos. Gan stāsts par Puškina simpātiju Zaražsku, kas pa Maskavu braukusi karietē ar atvērtu šņaucamtabakas dozi rokā, lai vajadzības gadījumā uzbrucējiem iebērtu šņaucamtabaku acīs. Par vēsturiskajiem pastāstiem laikam bija jāpateicas no aristokrātu dzimtas nākušajai vecvecmāmiņai, bet jaunākos Aleksandra bija pieredzējusi pati: māte institūtā ierodas nakts melnumā, tad viņas kratās zemnieka ratos, un māte stāsta, ka poļu un latviešu apvienotais karaspēks jau ir tālu iekšā Krievijā, tāpēc Trockis un Ļeņins piedāvājuši Latvijai apspriest miera līguma noteikumus. Aleksandra no tā visa neko nesaprot, viņa reālajā pasaulē ir svešiniece, jo meiteņu institūts patiesībā vairāk bija klosteris. Māte skaidro, ka patlaban no boļševikiem visizdevīgāk bēgt uz Helsinkiem vai Rīgu un caur to tālāk uz Parīzi, visi, kas vien spēj, to mēģinot darīt. Tad nāk sekls, ar meldriem aizaudzis ezers, bieza migla un smirdīgs, neskūts mužiks, kas caur miglu un niedru puduriem klusām ar kārti stumj plakandibena laivu. Tajā lēnām sūcas ūdens. Mužiks pavēl to mātei ar liekšķeri smelt, un māte bez ierunām paklausa. Mužiks pašapmierināts smīn, jo saprot, ka abas sievietes — mātei vēl nebija četrdesmit, bet Aleksandrai tikko palikuši deviņpadsmit — ir pilnīgi viņa varā. Iekāre deg viņa acīs, mute siekalojas, skatiens vērtējoši lēkā no krūtīm uz kailajiem ceļgaliem un atpakaļ, bet māte, nodūrusi galvu, tikai smeļ un smeļ. Mužiks uzbudināts trīc, viņa bikšu priekša izspīlējas. Aleksandra pie sevis klusu skaita lūgšanas un apņemas izdarīt pašnāvību, ja mužiks viņu izvaros. Beidzot laivas gals atduras muklainā, kārklu krūmiem apaugušā krastā, Aleksandra no tās izlec kā atsperes sviesta, māte skaita un dod mužikam naudu, bet tas neizskatās sevišķi apmierināts, kaut ko runā par priekiem, ko bijis jāpalaiž garām, jo nakts klusa, bet frontes līnija iet gluži līdzās un katrs uz ezera pateiktais vārds skrien pāri līdz otram krastam.
 — Ierakums pie ierakuma... Tiklīdz izdzirdēs, dos virsū uz labu laimi no lielgabaliem!
 Māte nekad algotu darbu nebija strādājusi, arī meitai tas šķita pazemojoši, viņa nespēja sevi iedomāties stāvam kāda priekšā un sakām: “Lūdzu, dodiet man darbu!” Tāpēc tūlīt pēc mātes nāves Aleksandra bija spiesta apprecēties. Viņas bija dzīvojušas noslēgti, kāvušās ar nabadzību, pašas uzskatīja, ka ļaunais liktenis viņām ir nodarījis pāri, dodot daudz mazāk, nekā viņām pienāktos, taču aristokrātisko nevēlēšanos kontaktēties ar zemākas kārtas ļaudīm bija izdevies saglabāt neskartu, lai gan Rīgā jau sen nelielījās ar senču sudraba piešiem un par augstdzimušiem plātīzeriem bez konkrētām spējām un darbiem smīkņāja. Ar kādiem paņēmieniem mātei izdevies pavilkt ģimenes budžetu, neviens nezināja, un arī Aleksandra par labāku uzskatīja neprasīt. Lai gan nojauta. Māte ar meistarīgi izdomātiem ieganstiem aizņēmās naudu gan no pirmsrevolūcijas paziņām un viņu radiniekiem, kas arī, no boļševikiem bēgot, bija apmetušies uz dzīvi Latvijā, gan turīgiem pilsoniskajiem krieviem, kas pēc kara te atgriezās turpināt savus veikalus vai uzņēmējdarbību. Kā nedosi varonīga štāba kapteiņa atraitnei? Māte aizņēmās pēc vienkāršas, efektīvas sistēmas: no pirmā aizdevēja simt latu, ko droši iztērēja, no otrā simt piecdesmit, taču no tiem simtu atdeva pirmajam aizdevējam, notērēja tikai piecdesmit. Aizņemtās summas nemanot auga, bet viņai aizdeva labprāt, jo bija pieraduši, ka aizņemtais laikā tiek atdots. Patiesais stāvoklis un pilns aizdevēju sastāvs atklājās tikai pēc mātes nāves, bet, tā kā kreditori redzēja, ka no Aleksandras nav ko piedzīt, viņi nolēma klusēt, lai skandāls nenonāktu avīzēs, tas tomēr mestu ēnu uz visu situēto krievu kopienas daļu. Pēdējos desmit gadus māte jau izmisusi centās izprecināt meitu kādam sabiedriskā stāvoklī un izcelsmes ziņā daudzmaz līdzīgam pareizticīgam vīrietim, diemžēl nesekmīgi, jo tie paši žonglēja uz nabadzības robežas, tāpēc vairāk pievērsa uzmanību līgavas pūra lielumam, nevis cēlajiem tikumiem, skaistumam un labajām manierēm.
 Apvainojusies, ka vairs netiek aicināta tur, kur agrāk bija gaidīta viešņa, un apjēgusi, ka drīz spers pirmo soli ceturtajā gadu desmitā, Aleksandra metās laulībā ar liķieru fabrikantu, kas solīja nodrošinātu dzīvi un noteiktu vietu Rīgas mēroga augstākajā sabiedrībā. Tas bija vīrs, kurā klausoties zuda pārliecība, ka zemeslodi balsta atlantu pleci, bet radās pārliecība, ka zemeslode balstās uz kontrabandas spirtu no Igaunijas, ķiršu sīrupu un citrona miziņām smaržai. Diemžēl pasaulē drīz sākās ekonomiskā lejupslīde, un lielā krīze aizķēra arī Latviju. Bezdarbnieki atgriezās pie kandžas, liķierim trūka pircēju, tāpēc fabrikants to sāka negausīgi lietot pats. Sekoja finansiāli sarežģījumi un dzīvokļa iekārtas apķīlāšana. Laulība daļēji jau bija pašķīdusi pirms tam. Fabrikantam kāda iekšēja balss bija pareģojusi lielo laimestu, tāpēc viņš katru svētdienu ar liķiera blašķēm svārku iekškabatās gāja uz hipodromu un vilka Aleksandru sev līdzi, — nekas tā negrezno vīrieti kā skaista sieva. Pēc katra žokeju izgājiena vīrs aiz bēdām, ja zaudēja, bet aiz priekiem, ja vinnēja, ieķēra no blašķes pa malkam, tāpēc pirkt totalizatora kartes pēdējiem braucieniem, protams, bruņotu ar konkrētiem norādījumiem, vajadzēja sūtīt sievu,— hipodroma tribīnēs kāpnes bija trakoti stāvas, bet kases pašā augšā, cik tur vajag, lai cilvēkam paslīdētu kāja un, veļoties lejā, viņš salauztu ribas?
 Pirms priekšpēdējā brauciena pie kasēm bija izveidojušās rindas, un tālākstāvošie trīcēja bailēs, ka tūlīt var atskanēt sacensību galvenā tiesneša komanda “Kases slēgt!”. Aleksandrai priekšā bija tikai pāris cilvēku, kad viņa blakusrindas pašā galā pamanīja izskatīgu vīrieti, kas, paceldams platmali, viņu sveicināja. Noteikti kaut kur agrāk mēs esam tikušies un iepazīstināti, Aleksandra nodomāja un atturīgi sveicienu atņēma. Vīrietis turpināja uz viņu skatīties un piemiedza kreiso aci.
 Aleksandrai bija aušīgs noskaņojums, tāpēc viņa rīkojās pavisam nearistokrātiski, piemiedza labo.
 Vīrietis pameta savu vietu rindas galā, pienācis iečukstēja Aleksandrai ausī “Itāļu dvīni... četri un viens...” un iespieda rokā saritinātu desmit latu naudaszīmi.
 Aleksandra cerēja, ka šis vīrietis būs gudrāks par viņas vīru, kas zaudē vienā zaudēšanā, taču pirmajā braucienā ceturtais zirgs nešķērsoja finiša svītru otrais, un tāpēc bija pilnīgi vienalga, kāda būs vietu kārtība nākamajā braucienā, — svešinieks savus latus jau bija zaudējis.
 Liķieru fabrikants īrēja vietu ložā uz visu sezonu. Nākamajā svētdienā viņš atkal tajā sēdēja, bet nepamanīja, ka Aleksandra mazāk pievērš uzmanību, kā žokeji pirms brauciena iesilda zirgus, toties vairāk pēta publiku tribīnēs, kur beidzot nepazīstamo vīrieti arī pamanīja un redzēja, ka arī viņš viņu ir pamanījis, jo, kad skatieni sastapās, tas sveicinot pacēla platmali.