Brīnišķīgā satura portāls dgramata.lv

Jūlijas Dibovskas recenzija Narkotikas, nedaudz seksa un daudz Ziemeļlatgales drēgnuma (Kultūrzīmes)

Sandras Ūdres recenzija Latgalīšam svareigys vierteiby Alda Bukša romanā “Bruoli” (lakuga.lv)

Evikas Muiznieces recenzija Bukšs: Latgaliešu valodas eksistence - valsts izaugsmes un drošības garants (TVNET)

Edgars Ailas pavadībā tuvojās A bloka izejai un ieejai cietuma administratīvajā blokā. Somu uzraudzes gurnus viņš bija pamanījis jau agrāk, taču šorīt tie līgojās izteikti graciozi.
 Gaiteņa galā parādījās pats Jusi Talonens. Gara auguma vīrs raupjiem sejas vaibstiem un platiem pleciem. Viņš atbilda visiem amerikāņu filmu standartiem par to, kā būtu jāizskatās cietumsargam. Lai arī viņš joprojām pārvietojās ar taisnu muguru, sirmie deniņi un nedaudz sagumušie pleci liecināja, ka cietuma priekšnieks drīz dosies pelnītā atpūtā.
 Sajutis Jusi caururbjošo acu uzmetienu, Edgars automātiski palēnināja soli. Šķita, ka Jusi caur viņu izlaiž rentgena starus, it kā cenšoties atklāt, vai atbrīvojamajā nav palicis kāds vēl nezināms un neapstrādāts tumšs dvēseles kaktiņš. Pēdējā pārbaude pirms iziešanas ārā.
 — Apsveicu. Sagaidīji. — Jusi stingri vērās Edgaram acīs. Lai arī ar skarbu ārieni, viņš bija viens no iejūtīgākajiem cilvēkiem, kādus Edgars vispār bija saticis. Protams, pie nosacījuma, ja danco pēc viņa stabules.
 Edgars izspieda ko līdzīgu smaidam. Aila, īsti nezinādama, vai viņai palikt, jautājoši palūkojās uz priekšnieku.
 — Es tad iešu? — viņa nedroši pārjautāja.
 — Jā, ej. — Jusi piekrītoši pamāja.
 Aila, uzsmaidījusi Edgaram, devās atpakaļ. Varētu saderēt, ka viņas atvadu skatienā bija kas skumjš. Cietuma priekšnieks pievērsās atbrīvojamajam.
 — Ejam, paņemsi savas mantas.
 Ar mantām Jusi Talonens domāja tās Edgaram piederošās lietas, kuras no viņa tika paņemtas aresta brīdī un vēl nebija atdotas. Nekā daudz jau nebija. Uz galda cietuma administrācijas telpā stāvēja viņa maks, atslēgu saišķis un cigarešu paciņa ar šķiltavām. Blakus galdam bija novietots tumšsarkans, nedaudz apputējis ceļojumu koferis uz četriem kaučuka ritentiņiem. Visu šo laiku koferis bija pavadījis cietumnieku personisko mantu noliktavā.
 — Šo arī saglabājāt? — Edgars pārsteigts norādīja uz cigarešu paciņu, kuru viņam bija atņēmuši pirms trīsarpus gadiem Helsinku lidostā.
 — Tā taču ir tava, vai ne? — Jusi Talonens paņēma paciņu rokās. — Varbūt vairs nevajag?
 Edgars paraustīja plecus. Pirms nepilna gada cietuma teritorijā pilnībā tika aizliegta smēķēšana. Nevarēja dabūt ne cigaretes, ne šķiltavas vai sērkociņus. Par nelegāli iešmugulētām cigaretēm bargi sodīja. Pirms pieciem mēnešiem šādu sodu — septiņas dienas izolatorā — bija saņēmis arī Edgars. Ne tikai par smēķēšanu, bet vēl vairāku noteikumu pārkāpšanu. Kopš tā laika viņš vairs nebija smēķējis. Cigaretes asociējās ar to sasodīto dienu. Iespējams, ja todien būtu savaldījies, nekas no turpmākā nebūtu noticis...
 — Labi, ņem. — Jusi Talonens pastūma cigaretes tuvāk Edgaram. — Tagad viss ir atkarīgs no tevis paša.
 Edgars paņēma cigaretes un izdarīja to, ko īstenībā Jusi no viņa gaidīja, — izmeta tās kopā ar šķiltavām atkritumu urnā. Jusi apmierināti pasmaidīja. Edgars vēlreiz apskatīja galda virsmu, it kā kaut ko meklētu.
 — Kur ir mans mobilais telefons?
 — To līdz mums nemaz neatgādāja. Lietiskais pierādījums.
 — Es to nedabūšu?
 — Nopērc jaunu. — Jusi piecēlās, lai pavadītu līdz cietuma izejai.
 Edgars sajuta uz pleca Jusi milzīgo plaukstu.
 — Mēs varam uz tevi paļauties? Nesačakarēsi visu?
 — Jā. — Edgara lūpu kaktiņš viegli notrīcēja.
 — Ko jā?
 — Nesabojāšu.
 Viņš nemierīgi paspēra pussoli uz priekšu, taču Jusi roka uz pleca tālāk nelaida.
 — Sev un pasaulei tu vari pierādīt tikai palīdzot, nevis atriebjoties. Es ceru, ka par to mums tevi ir izdevies pārliecināt.
 Edgars vilcinājās atbildēt.
 — Neliec man pārdomāt. Tev vēl būtu jāsēž pusgads.
 — Nē. Viss būs kārtībā. — Edgars nervozi pasmaidīja. — Paldies jums.
 Jusi Talonens bija pelnījis pateicību. Somu ieslodzījuma vietu politika paredzēja, ka lielākā daļa ieslodzījuma beigu posmu pavada atvērtā tipa cietumos. Helsinku cietums tāds nebija, un Edgaram jau pavasarī vajadzēja doties uz citu, taču Jusi Talonens bija palīdzējis nokārtot, ka Edgars paliek Helsinkos līdz pat termiņa beigām. Te tomēr bija drošāk. Patiesībā kopējais ieslodzījuma termiņš Edgaram bija septiņi gadi, bet arī te palīdzēja somu pieeja sodu politikai — parasti tikai pusi termiņa vajadzēja pavadīt ieslodzījumā. Otra puse bija jāpavada brīvībā probācijas uzraudzībā. No cietuma viņam vajadzēja iznākt janvāra beigās, taču tagad bija decembra vidus. Pirms pāris mēnešiem Jusi viņu bija izsaucis un pateicis, ka atbalstīšot viņa atbrīvošanu pirms termiņa, ja Edgars izteiks tādu vēlmi. Uz jautājumu, kāpēc, cietuma priekšnieks bija atbildējis pavisam īsi:
 — Par tevi atkal sākuši interesēties. Kad nāksi ārā...
 Edgaram nebija jāskaidro, kas un kāpēc interesējas. Tieši tāpēc cietuma priekšnieks bija piedāvājis mainīt iziešanas datumu, paturot to noslēpumā no citiem cietumniekiem. Vajadzēja no šejienes pazust, pirms kāds jau vaktē pie izejas durvīm.
 — Paldies. — Edgars klusi atkārtoja.
 Tas, ka viņš tiek ārā pirms termiņa, bija tikai Talonena nopelns. Cietuma priekšnieks vilcinājās Edgaru atlaist, it kā vēlētos ko pateikt, taču nespēj saņemties. Viņš pirmo reizi Talonena sejā redzēja nelielu apjukumu.
 — Nesen par tevi interesējās pavisam nopietnu struktūru cilvēki...
 — Kādu? — Edgars ieinteresēti palūkojās uz priekšnieku.
 — To es tev nevaru teikt.
 — Kāpēc?
 Talonens klusēja un stingri raudzījās Edgarā.
 — Ko viņi gribēja?
 — Satikties, parunāt.
 — Te, cietumā?
 — Jā.
 — Kāpēc viņi gribēja satikties?
 — To es tev gribēju vaicāt. — Jusi Talonena skatiens atkal ieurbās Edgarā. — Vai tu esi atklājis par sevi visu, ko mums vajadzētu zināt?
 Kādu brīdi viņi tā vērās viens otrā. Cietuma priekšnieks, cenšoties ieraudzīt Edgarā mazāko šaubu aizmetni, bet Edgars, cenšoties aptvert, par ko vispār ir runa. Viņam nebija ne mazākās nojausmas, kas ir šie cilvēki, par kuriem Talonens runāja.
 — Es nezinu... Ko jūs viņiem pateicāt?
 — Lai iet ieskrieties. Ja grib, lai tevi sameklē paši, bet manā cietumā nekādu tikšanos nebūs.
 — Paldies... — Edgars nezināja, par ko viņš īsti pateicas, taču šķita, ka tā ir pareizi.
 — Labi. — Cietuma priekšnieks atlaida Edgara plecu. — Brauc mājās, tu esi vajadzīgs savai ģimenei.
 Edgars nodūra acis. Diez vai māte vēlējās viņu redzēt. Ne pēc visa tā, kas bija noticis pa šiem sasodītajā cietumā pavadītajiem trīsarpus gadiem. Varbūt gaidīja vēl vienīgi vectēvs.
 — Nāc, es tevi pavadīšu. Starp citu, es tev stāstīju, ka pirms mēneša biju tavā pusē?
Edgars izbrīnīts nopētīja cietuma priekšnieku.
 — Latvijā? Alkoholu var nopirkt arī Tallinā, nav obligāti līdz Latvijai jābrauc.
 — Protams… — Jusi Talonens samāksloti pasmaidīja. — Karksi — tā laikam sauca to pilsētu....
 Edgars neticīgi nogrozīja galvu.
 — Neizklausās pēc Latvijas. Drīzāk Igaunijas.
 — Nuja, ka Igaunijas, bet netālu no robežas ar Latviju. Tu jau arī no tās puses nāc, vai ne?
 — Gandrīz. — Edgars pamāja ar galvu. Ziemeļlatgale patiešām nebija tālu no robežas. — Ko tu tur darīji?
 — Bijām medībās. Tādu kuili nobliezām… — Jusi izplēta rokas, cenšoties parādīt kuiļa lielumu. — Tur vēl netālu bunkurs bija. Nu, to… mežabrāļu. Ļoti interesanti.
 Edgars neko neatbildēja. Mežabrāļu piesaukšana uzjundīja nepatīkamas sajūtas.
 Viņi pienāca pie pēdējiem vārtiem, kas ieslodzītos šķīra no ārpasaules. Cietuma priekšnieks pamāja pie vārtu stūra novietotajai kamerai, dodot zīmi, ka var vērt vaļā. Jusi Talonens pat pasmaidīja. Edgars atbildēja ar to pašu. Tas, ka viņu laukā no cietuma pavada pats priekšnieks, šeit nebija nekas unikāls. Varbūt ne visus, bet lielu daļu cietumnieku Talonens patiešām pats pavadīja līdz pat izejai. Daļa ieslodzīto viņu pat uzrunāja uz tu. Tāda bija šī somu cietumu politika un sadzīve. Ar saunām, mūzikas un kulinārijas nodarbībām un labiekārtotām kamerām. Daudziem ārpus Somijas nesaprotama un dīvaina, taču Somijā tā acīmredzot strādāja. Runāja, ka somiem esot viens no mazākajiem recidīvu gadījumiem pasaulē.
 Edgars iznāca laukā uz klusas ieliņas. Vismaz šeit neviens viņu negaidīja. Vienā lietā Jusi Talonens bija maldījies — arī Edgars vēlējās satikt tos, kas par viņu tik ļoti interesējās. Pārsteigt.
 Brīdi pastāvējis ielas malā, viņš no mēteļa iekškabatas izvilka rūpīgi salocītu, bet iepriekš neskaitāmas reizes ņurcītu papīra lapeli. Lēnām atlocījis, viņš vēlreiz ar acīm pārskrēja pāri tekstam, kuru patiesībā jau zināja no galvas. Uz lapiņas ar zilu tinti bija uzskricelēti vārdi, kuri viņu bija vajājuši pēdējos piecus mēnešus:
 “Edgar, tu vienmēr esi bijis un būsi mans brālis. Taču man par tevi ir kauns. Ļoti, ļoti liels kauns.”